Agnese Zariņa par dzīvi ar retu slimību: “Man jābauda tas, kas ir tagad”

Agnese Zariņa ikdienu piepilda darbs vairākās jomās un apņēmība dzīvot ar prieku šeit un tagad. Viņa ir interniste Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Reto slimību koordinācijas centrā, kur palīdz pacientiem ar retām ģenētiskām saslimšanām. Tāpat Agnese lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē un ģenētikas laboratorijā analizē datus, kas palīdz noskaidrot pacientu slimību cēloņus. Taču viņas stāsts nav tikai par profesionālo ikdienu. Agnesei ir 41 gads, viņa ceļo un nodarbojas ar zumbu, bet dzīvē līdzās ir arī Šarko–Marī–Tūta slimība. Kā viņa stāsta, pozitīva attieksme un spēja baudīt esošo brīdi kļuvušas par nozīmīgu ikdienas daļu. Bērnībā Agnese bieži paklupa un aizķērās, turklāt sporta stundās veicās grūtāk nekā citiem. Viņa atceras, ka apkārtējie tolaik šīs pazīmes skaidroja ar neveiklību. Ģimenē zināja, ka mātei ir grūtības staigāt, taču tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka arī viņai ir tā pati diagnoze. Tā kā slimība ir ģenētiska, Agnese mudināja mammu veikt pārbaudes pēc tam, kad pati uzzināja savu diagnozi. Redzot, kā slimība gadu gaitā ietekmējusi māti, Agnese atzīst, ka domas par nākotni var biedēt. Tomēr viņa cenšas neļaut satraukumam aizēnot pašreizējo dzīvi. “Mana dzīve ir tagad un man tā jābauda tagad,” ir viņas izvēlētais skatījums, kas caurvij gan ikdienas gaitas, gan attieksmi pret slimību. Agnese turpina strādāt, mācīt studentus un atbalstīt cilvēkus, kuri meklē atbildes par retām saslimšanām. Viņas stāsts rāda, kā profesionālais aicinājums, ģimenes pieredze un apzināta vēlme priecāties par šodienu var sadzīvot līdzās arī tad, ja nākotne nav pilnībā paredzama.