Andris Dzenītis atklāj smagāko dzīves posmu: halucinācijas, trauksme un sajūta, ka tālāk vairs nav ceļa

Komponists Andris Dzenītis intervijā atklāti runājis par depresiju, atkarībām un brīdi, kad viņa pašsajūta kļuva īpaši smaga. Viņš atceras halucinācijas un vīzijas, kas lika apšaubīt paša uztveri, kā arī trauksmes epizodes, kurām toreiz nebija skaidra medicīniska izskaidrojuma. “Es tiešām biju nonācis tik tālu, ka man rādījās halucinācijas,” stāstīja Dzenītis. Viņam šķitis, ka pa telefonu zvana cilvēks, kurš jau ir miris, bet uz ielas viņš pēkšņi saskatījis to, kā tur patiesībā nav bijis. Komponists atzina, ka tajā laikā bijis pārliecināts: tālāk vairs nav, kur iet. Sarunā izskanēja arī jautājums par viņa profesionālajiem sasniegumiem. Dzenītis saņēmis trīs Lielās mūzikas balvas, bet nomināciju skaitu pats vairs nespēj saskaitīt. Viņš sacīja, ka nominācijas vienmēr uztver kā lielu pagodinājumu. Komponists strādā par pedagogu Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur viņam piešķirta Emīla balva par izcilību, sasniegumiem un ieguldījumu skolas vārda spodrināšanā. Jautāts, vai viņam patīk mācīt, Dzenītis atbildēja, ka īpaši novērtē jauno cilvēku ieinteresētību un vēlmi uzzināt ko jaunu. Viņa stāsts atklāj gan smagu personisku pieredzi, gan darbu, kas turpinās līdzās komponēšanai. Intervijā Dzenītis runāja par piedzīvotajām grūtībām saviem vārdiem, neizliekoties, ka ceļš uz atveseļošanos vai izkļūšanu no krīzes vienmēr ir vienkāršs.