Arnita un Kārlis Melzobi: ilgtspēja arhitektūrā nedrīkst palikt otrajā plānā

Arhitekti Arnita un Kārlis Melzobi sarunā par profesiju un tās ikdienu pievērsušies arī jautājumam, kā ēku tapšanā līdzsvarot vēlmi radīt ko jaunu ar atbildību pret ilgtspēju. Viņuprāt, daudziem arhitektiem tik ļoti gribas projektēt jaunas ēkas, ka plašāks skatījums uz ilgtspēju mēdz palikt novārtā. Arnita stāsta, ka par arhitektes profesiju nopietni domājusi 12. klasē, kad bija jāizvēlas turpmākais ceļš. Viņa tolaik nepazina nevienu arhitektu un arī īsti nezināja, ko šis darbs nozīmē. Lēmumu ietekmēja tas, ka viņai padevās matemātika un patika māksla — arhitektūrā abas intereses savienojas. Izpratne par profesiju, viņasprāt, radusies pakāpeniski, pašai ejot cauri mācību un darba procesam. Svarīga bijusi arī bērnības pieredze vecvecāku mājā. Arnita atceras vienkāršu ēku ar čīkstošiem pakāpieniem un vecām durvīm. Tieši skaņas un taustes sajūtas, kā viņa skaidro, var kļūt par atmiņām, kas cilvēkam paliek līdzi. Kārlis savukārt uzaudzis ģimenē, kur arhitektu netrūka: šajā profesijā strādāja viņa mamma, māsa un citi radinieki. Tomēr arī viņš studijas Rīgas Tehniskajā universitātē izvēlējies, jo nebija citu skaidru ideju. Priekšstats par arhitekta darbu studiju sākumā bijis pavisam citāds, nekā vēlāk atklājusi darba pieredze. Kārlis uzsver, ka kvalitatīvas un pabeigtas ēkas tapšana ir ilgs process. Sākotnējā ideja ir būtiska, taču tā ir tikai viena daļa no daudziem darba posmiem. Arhitekta ikdienu un to, cik daudz soļu vajadzīgs līdz gatavai ēkai, pēc viņa teiktā, pa īstam var iepazīt, strādājot birojā.