Edgars Zaķis pasažierus uzskata par saviem viesiem: tāpēc pie viņa gribas braukt vēlreiz

Edgaram Zaķim autobusa vadīšana nav tikai maršruta izpilde un stūrēšana. Viņš pasažierus uztver kā viesus, par kuru labsajūtu ir atbildīgs, un, kā vēsta publikācija, šāda attieksme viņam iemantojusi daudzu braucēju īpašu uzticību.
Raksta autore atceras, ka pirms vairākiem gadiem lūdza padomu par ziemai piemērotu automašīnu. Zaķis, lai gan viņi vēl nebija personīgi pazīstami, viņai privāti nosūtīja izvērstu un asprātīgu ieteikumu par „Subaru”. Padoms pamudināja doties uz Viļķeni un iegādāties šādu auto. Taču autore atzīst, ka nebija rūpīgi izlasījusi ieteikumu un nopirka dīzeļauto, kas viņai sagādāja ne mazums raižu. Automašīnas laiks beidzies, bet draudzība ar Edgaru un viņa dzīvesbiedri Mariku Rolmani palikusi.
Autore Zaķa raksturu raksturo ar uzmanību pret cilvēkiem un spēju pamanīt, kas konkrētajā brīdī varētu iepriecināt, uzmundrināt vai palīdzēt. Kā piemēru viņa min arī tomātus no šofera siltumnīcas, ko Marika atnesusi rūpīgi iesaiņotus un ar ieteikumu tos baudīt uz maizes ar sviestu un šķipsniņu sāls. Šādas sirsnīgas detaļas, raksta autore, atklāj cilvēku, kurš rūpējas ne tikai par ceļu, bet arī par tiem, kas atrodas autobusā.
Vaicāts par savu attieksmi pret pasažieriem, Zaķis skaidro, ka viņu iedvesmojis vācu vārds „Fahrgast”, ko viņš tulko kā „braucošais viesis”. Šī doma palīdzējusi saprast, ka ikviens autobusā ir viņa viesis, bet viņam pašam jābūt namatēvam, kurš gādā par patīkamu braucienu. Viņš piebilst, ka tas jādara saprāta robežās: šoferis nav valdnieks, taču par pasažieriem ir atbildīgs un kalpo viņiem.
Avots ↗