Indras Briķes kolēģi atceras viņas spēku un teātri, kas palīdzēja izturēt grūtos brīžus

Indras Briķes kolēģu atmiņās līdzās viņas lielajam talantam paliek arī trauslums un neatlaidība, ar kādu aktrise turējās pie domas reiz atgriezties uz skatuves. Septembra sākumā, kārtējo reizi nonākot slimnīcā, viņa jautājusi ārstei, vai vēl varēs spēlēt teātrī. Atbilde bijusi piesardzīga: līdz Jaungadam par skatuvi vajadzētu nedomāt, bet vēlāk situāciju varēšot izvērtēt. Briķe esot pieķērusies šai iespējai un sev teikusi, ka vispirms jāiztur rudens. Viņas cerība atgriezties darbā kļuva par vienu no pēdējiem atmiņā palikušajiem apliecinājumiem, cik nozīmīgs viņai bija teātris. Kolēģu vēstījumā teātris raksturots kā vieta, kur aktrise meklēja patvērumu no dzīves smaguma. Taču atvadu vārdos netiek slēptas arī ciešanas un sāpes, ar kurām viņai nācās sadzīvot. Briķe klusi aizgāja 9. oktobra agrā rītā, un viņas dzīves ceļš sākās un noslēdzās Liepājā. Atmiņu autors, kurš ar aktrisi bija sarunājies 26 gadus, raksta, ka vēlas saglabāt nelielus viņas dzīves un domāšanas mirkļus — brīžus, kuros Briķe dalījusies pārdomās un atklātībā. Tā veidojas ne tikai atvadu portrets, bet arī stāsts par cilvēku, kurš, par spīti trauslumam, ilgi turējās pie cerības vēlreiz būt uz skatuves. Todien Liepājā pūta stiprs vējš, un jūra sitās pret molu. Šī pelēkā un vējainā rīta aina kļuvusi par atvadu vēstījuma fonu. Tajā kolēģu atmiņas par Indru Briķi savijas ar skumjām par zaudējumu un pateicību par kopā pavadītajiem gadiem.