Juris Ēvele par bērnību un smago ceļu cauri cietumu sistēmai

Juris Ēvele
Tikšanās ar Juri Ēveli atstāja iespaidu, kas būtiski atšķīrās no priekšstatiem par cilvēku, kurš notiesāts par īpaši smagiem noziegumiem. Kā vēsta raksta autors, sarunas sākumā viņu pavadīja bažas un stereotipi, taču jau pirmajās minūtēs Ēveles runas veids tos sagrāva. Tajā līdzās skumjām un skarbam dzīves redzējumam izskanēja tehniska precizitāte un atturīga, gandrīz filozofiska distance pret pašam piedzīvoto. Ēvele, kurš dzimis 1949. gadā, sarunā bieži atgriezās bērnībā Siguldā, kur dzīvojis kopā ar vecmāmiņu. Viens no spilgtākajiem stāstiem bija par skudru pūzni pie priedes. Zēns uz to nesis cukuru un vērojis skudru rosīšanos, līdz būvbrigāde nozāģējusi koku un izjaukusi pūzni. Pēc raksta autora teiktā, šis notikums Ēveli ļoti sāpinājis un palicis atmiņā visu mūžu. Viņš atcerējās arī 1953. gada notikumus pēc Staļina nāves. Kaimiņi iepriekšējā vakarā esot slepeni pauduši dusmas, bet nākamajā rītā pie Siguldas stacijas ļaudis raudājuši par padomju līdera aiziešanu. Ēvele šo pieredzi vēlāk saistījis ar sabiedrības dubulto un trīskāršo morāli — atšķirību starp to, ko cilvēki saka, domā un dara. Četrpadsmit gadu vecumā viņš pirmoreiz nonācis Daugavpils mazgadīgo kolonijā. Tur viņa cerība, ka ieslodzītie būs vienoti un godīgi, ātri izplēnējusi: kolektīva piekaušana viņam parādījusi, ka noteicošā mēdz būt vara. Šī pieredze bija viena no daudzajām skarbajām epizodēm, ko viņš sarunā atcerējās. Rakstā uzsvērts, ka Ēvele kategoriski noliedz vainu slepkavībās, par kurām viņam piespriests mūža ieslodzījums, un apgalvo, ka lieta bijusi safabricēta. Viņš paudis, ka būtu gatavs izciest pat divus mūža ieslodzījumus, ja vien tā varētu atgriezt dzīvību bojāgājušajiem. Autors atzīmē, ka Ēveles stāstījumā bija jūtams rūgtums par tiesu un izmeklēšanu, ko viņš uzskata par netaisnīgu. Tajā pašā laikā raksts atgādina, ka jautājumu par vainu izlemj tiesa, nevis intervētājs.
Avots ↗