Liena Šmukste par izrādi, kas skatītājiem liek sajust «Straumēnus» ar aizvērtām acīm

Režisore Liena Šmukste vēlas, lai skatītāji Edvarta Virzas «Straumēnus» ne tikai iztēlotos, bet izjustu ar visām maņām. Viņas veidotā Cēsu Mazā teātra izrāde «Bezgalīgais ritums» aicina publiku ieiet telpā ar aizsietām acīm un sekot lauku dzīves plūdumam, ko veido skaņas, smaržas un pieskārieni. Šoruden iestudējums dodas viesizrādēs: pēc pieturas Virzas memoriālajā mājā Billītēs to plānots rādīt arī Līvānos, Liepājā, Daugavpilī un Kuldīgā. Šāda pieeja nav nejauša. Šmukste stāsta, ka «Straumēni» viņai kļuvuši svarīgi jau skolas laikā. Viņa joko, ka bijusi vienīgā klasē, kura obligātās literatūras darbu patiešām izlasījusi, un tekstā ieraudzījusi dzīvu ainu. Tagad režisore šo sajūtu grib nodot tālāk arī tiem, kuri Virzas grāmatu nav lasījuši vai, iespējams, nemaz negrasās to darīt. Izrādes iecere ļauj literāro pasauli satikt citādi nekā ierastā lasīšanā vai skatīšanās no skatītāju rindām. Šmukste dzimusi Rīgā, bet trīs gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Līvāniem, kur nodzīvojusi līdz vidusskolas beigām. Viņa atminas, ka interese par teātri varētu būt sākusies, pateicoties mammai, kura strādāja Līvānu mājbūves kombinātā un rīkoja bērniem Ziemassvētku pasākumus. Tur bija dāvanas, rotaļas un dažādi tēli, kuros reizēm iejutās arī pati Liena, viņas māsa un draugi. «Laikam tas viss sākās ar to. Iespējams, neapzinoties, bet mamma to visu iesēja,» par pirmajiem soļiem teātra pasaulē saka režisore. Tomēr bērnības rotaļas nenozīmēja, ka viņa jau toreiz būtu izvēlējusies skatuvi par savu nākotnes profesiju. Rakstā atklātā atmiņa rāda, kā vēlāk par nozīmīgu radošu ieceri kļuva tieši darbs ar stāstu, kas viņu savulaik aizrāvis skolas solā.