Viesturs Kairišs atklāj, kāpēc viņam Latgales lauku vientulība ir vajadzīga

Viesturs Kairišs
Režisors Viesturs Kairišs atzīst, ka dzīve laukos viņam nav bēgšana no sabiedrības, bet gan vajadzīgs līdzsvars. Sarunā par ikdienu Latgalē, suni, robotu zāles pļāvēju un filmu «Uļa» viņš uzsver, ka vientulība šajā vidē viņam ir nepieciešama. Lai gan agrākās intervijās Kairišs varējis izklausīties drūms par laikmetu un sabiedrību, pats viņš šādu vērtējumu noraida. Režisors sevi raksturo kā optimistu, kurš glāzi redz pa pusei pilnu. Viņš atzīst, ka ir romantiķis un saglabā cerību, vienlaikus uzsverot, ka tas nenozīmē lētu sentimentalitāti. Kairišs sarunā arī norāda, ka kritiska domāšana un ticība nākotnei viņam nav pretrunā. Viņš negribētu dzīvot bez cerības uz rītdienu, bet rūgtumu neuzskata par labu īpašību. Tieši šī attieksme palīdz viņam saglabāt optimismu, pat ja skatījums uz notiekošo ir prasīgs un pārdomāts. Intervijas pieteikumā lauku dzīve iezīmēta ar vienkāršām, personiskām detaļām — suni un robotu zāles pļāvēju. Tās veido ikdienas fonu, kurā režisors var būt viens, atgūt spēkus un strādāt pie savām iecerēm. Kairiša sacītais ļauj nojaust, ka viņam svarīgs nav tikai klusums, bet arī iespēja saglabāt savu iekšējo telpu. Saruna skar arī filmu «Uļa», taču publicētajā fragmentā režisors plašāk par tās tapšanu nestāsta. Viņa atklātā atziņa par optimismu tomēr parāda personisku pusi: pat kritiski vērtējot sabiedrību un laiku, Kairišs nevēlas ļaut rūgtumam kļūt par noteicošo sajūtu.
Avots ↗